7 ieteikumi lietotu transportlīdzekļu pircējiem

1. Pirms tērējat savu laiku un dodaties apskatīt kāroto transportlīdzekli klātienē, pārskatiet visu pieejamo informāciju par par automašīnas vēsturi pēc šasijas (VIN) numura. Transportlīdzekļa vēstures pārskatus un visu saistīto informāciju var iegūt dažādās tiešsaistes platformās, kā arī, ja ir tāda iespēja, dīlera centrā. Var gadīties, ka nonāksiet situācijā, ka lietotā transportlīdzekļa pārdevējs atteiksies Jums sniegt konkrētā transportlīdzekļa VIN. Šāds fakts jau vien raisa pamatotas aizdomas par transportlīdzekļa patieso stāvokli. Tomēr, ja transportlīdzeklis tik ļoti ir iepaticies, variet braukt aplūkot noskatīto transportlīdzekli pie tirgotāja un mēģināt uzzināt šasijas numuru. Mūsdienās tas var būt atrodams daudz un dažādās vietās – iespējams, viegli to pamanīsiet uz transportlīdzekļa priekšējā stikla, taču var gadīties, ka atsevišķiem modeļiem nāksies pat demontēt aizmugurējo sēdekli, lai to uzzinātu.

2. Ja pēc transportlīdzekļa vēstures pārbaudes nekas aizdomīgs nav atklājies,  dodieties apskatīt transportlīdzekli dzīvē. Iesakām novērtēt to vizuāli un doties testa braucienā, saprotot vai šis transportlīdzeklis Jums patīk, liekas piemērots, vai jūtaties gana komfortabli pie izvēlētā transportlīdzekļa stūres u.tml. Viena lieta ir redzēt, cik smuks auto ir bildēs, pavisam cita – saprast vai tas ir piemērots attiecīgajam autovadītājam.

3. Ja plānotā transportlīdzekļa iegādes vērtība ir, piemēram, 10 000 EUR, tad iesakām vienojoties ar pārdevēju un aizvest attiecīgo transportlīdzekli uz autorizēto servisu, lai veiktu transportlīdzekļa diagnostiku. Atkarībā no transportlīdzekļa markas, šāda pārbaude izmaksā aptuveni 50 EUR un laika ziņā aizņem līdz divām stundām. Ja plānojat iegādāties transportlīdzekļi šādā vērtībā, tad papildu investīcijas 0,5% apmērā no tā vērtības, lai pārliecinātos par transportlīdzekļa tehnisko stāvokli, ir tā vērtas. Protams, jāatceras, ka vairumā gadījumu dīlera centros Jūsu kārotajam pirkumam atradīs problēmas, taču Jums jāizvērtē un jāpieņem lēmums, vai, piemēram, kustīga bukse ir pietiekošs pamats nepirkt kāroto auto. Pēc šīs diagnostikas Jūs noteikti uzzināsiet, kādā kārtībā ir transportlīdzekļa svarīgākie mezgli – dzinējs, ātrumkārba un elektronika. Turklāt daži atklātie sīkumi (piemēram, iepriekš pieminētā kustīgā bukse) var Jums kalpot par labu pamatu, lai nokaulētu transportlīdzekļa cenu. Protams, nevajag arī aizmirst, ka piecus gadus vecs transportlīdzeklis var uzrādīt kādas novirzes no rūpnīcas standartiem arī citos tehniskajos rādītājos, taču konstatēto neatbilstību nozīmīgumu Jums vajadzētu spēt pašiem adekvāti izvērtēt.

4. Papildu alternatīva transportlīdzekļa pārbaudei dīlera servisā – sava speciālista piesaistīšana transportlīdzekļa pirkuma veikšanā un tehniskā stāvokļa novērtēšanā. Šeit gan būtu svarīgi atcerēties divas galvenās lietas: pirmkārt, Jūsu servisa meistars vienmēr skatīsies uz visu ar skepsi un ļoti lielām aizdomām, noteikti var arī Jūs censties atrunāt iegādāties patiešām labu transportlīdzekli. Uz viņa pleciem gulstas pārāk liela atbildība – viņš taču būs tas, kurš būs pie vainas, ja ar transportlīdzekli kaut kas notiks un viņš būs tas, kuram Jūsu transportlīdzeklis būs turpmāk jāremontē. Otrkārt, svarīgi būtu izvērtēt sava meistara kompetenci – viņš varbūt ir vislabākais speciālists, kādu vien variet iedomāties, lai saremontētu Jūsu 15 gadus veco Volkswagen Passat, taču pilnīgi iespējams, ka viņam nekad dzīvē nav nācies saskarties ar Jūsu kārotā jaunā Audi vai BMW modeļiem, un viņam nav padziļinātu zināšanu par jaunākajām tehnoloģijām, ko mūsdienās izmanto ražotāji.

5. Par automašīnas nobraukuma patiesumu Jūs variet pārliecināties arī tīri matemātiski. Pirmkārt, vienā gadā vidēji rietumeiropietis nobrauc aptuveni 25 000 – 30 000km. Vairumā gadījumu pat vairāk – piemēram, aizbraukt pa ātrgaitas šoseju no Vācijas augšdaļas uz dienvidiem un nobraukt 600 km vienā virzienā, dodoties ar ģimeni brīvdienu izbraukumā, tāds nieks vien ir. Ir tikai loģiski, ka transportlīdzekļiem, kuri ir 10 gadus veci, nobraukumam jābūt vismaz ap 250 000 – 300 000 km robežās. Tādēļ nevajag būt naiviem un cerēt uz desmit gadus vecu “golfiņu” ar nobraukumu 162 000 km robežās. Arī 5 gadus vecam transportlīdzeklim šis nobraukums būs 150 000 km un vairāk. Protams, ir izņēmumi, bet ne jau katrs transportlīdzeklis, kas tiek piedāvāta tirgū, ir šāds izņēmums. Tāpat arī nevajag brīnīties par trīs gadus jaunām automašīnām ar 300 000 km nobraukumu –Rietumeiropas ātrgaitas šosejām un aktīvam braucējam 100 000 km gadā ir pilnīgi iespējams nobraukums. Transportlīdzekļa kilometrāžu un stāvokli arī var itin viegli izsekot pēc apkopju intervāliem. Ja ir pieejama transportlīdzekļa servisa grāmatiņa, tad pēc tās var diezgan viegli iegūt nojausmu par to, kas ar automašīnu ir noticis. Ja pēc servisa grāmatas redzams, ka apkopju intervāli ir bijuši ik pa 20 000 km un reizi 6 mēnešos, tad, ja, piemēram, pēdējā apkope transportlīdzeklim ir izieta uz 160 000 km un  6 mēnešus atpakaļ un šobrīd odometra rādījums ir 165 000 km, rodas jautājums – kādēļ tādas izmaiņas kilometrāžā un pēdējā pusgada laikā nobraukums ir tik mazs?

 Atbildes var būt divas:

1. Transportlīdzeklis ir stāvējis – visdrīzāk remontēts (virsbūves remonts, motora vai ātrumkārbas defekts u.tml.).
2. Patiesais transportlīdzekļa nobraukums ir vismaz 180 000 km (ja ne vairāk) un pārdevējs ir „attinis” odometra rādījumu. Protams, gana prasmīgi transportlīdzekļu tirgotāji mūsdienās spēj arī par dažiem desmitiem eiro izdrukāt jaunu servisa grāmatiņu un salikt apkopju intervālus kādus vien vajag.

 

6. Transportlīdzekļa nobraukumu aptuveni var noteikt pēc salona stāvokļa, jo, ja vizuālo un tehnisko stāvokli ir iespējams „uzfrišināt”, tad ar salonu jau ir grūtāk. Atkarībā no iepriekšējā saimnieka ekspluatācijas ieradumiem, vairumā gadījumu transportlīdzekļiem pat ar 18 000 km nobraukumu, tā salons liksies gana jauns un “svaigs”.

Lietas, kurām vajadzētu pievērst īpašu uzmanību:

• šofera sēdeklis – ja tas ir dikti izsēdēts un ļoti padilis, tad visdrīzāk auto nobraukums ir jau tuvu 500 000 km. Protams, tam par pamatu var būt arī pāris citi iemesli, taču vairumā gadījumu pie vainas ir jau iepriekš minētais. Noderīgi arī pievērst uzmanību sēdekļa šuvēm, jo nereti pamatīgi izsēdētus sēdekļus ir ierasts pāršūt, taču ir grūti šo šuvi dabūt tik pat taisnu un vienmērīgu, kā to spēj robotizētās rūpnīcu iekārtas. Tāpat arī der pievērst uzmanību pārējiem sēdekļiem – ja šofera sēdeklis izskatās pārāk svaigs salīdzinājumā ar pārējo salonu, tas rada vielu pārdomām;
• stūres apdare – transportlīdzeklim ar nobraukumu līdz 200 000 km un pat vairāk, stūres apdare vairumā gadījumu būs pietiekami labā stāvoklī. Varbūt būs pazudušas kādas krociņas vietās, kur visbiežāk tiek turētas rokas, taču visādi citādi nevajadzētu būt nekādai vainai, ja vien transportlīdzeklis nav no Itālijas un citām siltajām zemēm, kur intensīvās saules ietekmē stūre nodilst daudz ātrāk un tās āda paliek cieta un krokaina. Savukārt, transportlīdzeklim ar divreiz lielāku nobraukumu, stūres apdare visdrīzāk nebūs lietojama – nodilusi, atirušas šuves u.tml. Protams, arī stūri iespējams pāršūt ar jaunu ādu. Šādā situācijā vajadzētu pievērst uzmanību šuvumam – vai tas ir taisns un precīzs, jo principā atdarināt stūres apdari tik perfekti, kā tas ir rūpnīcās, ir neiespējami. Tāpat arī pāršūtā āda liksies ļoti mīksta un stūre pati par sevi var būt resnāka, salīdzinot ar šāda paša modeļa oriģinālo stūres ratu;
• pedāļi – arī pedāļu nodilumam ir vērts pievērst uzmanību. Ja pedāļu gumijām ir pazudušas visas rievas, tad auto ir gana daudz “paskrējis”. Savukārt, ja pedāļu uzlikas ir pilnīgi jaunas, tad visdrīzāk nobrauktās gumijas ir tikko nomainītas ar jaunām un auto tāpat ir “noskrējis” gana daudz;
• ātrumkloķa un rokas bremzes apdare -ja transportlīdzekļa nobraukums ir liels, tas nozīmē, ka arī ātrumkloķis ir ticis izmantots daudz un bieži, tādēļ tā lielais nodilums var liecināt par iespaidīgu transportlīdzekļa nobraukumu. Tāpat arī ir ar rokas bremzes apvalka apdari;
• elkoņa balsts un durvju aile – ja automašīnai ir liels nobraukums, tad elkoņa balsti, visticamāk, būs izmīcīti, nosēdušies un izdiluši. Arī durvju aile – kāpjot iekšā un ārā no transportlīdzekļa bieži sanāk aizskart durvju ailes gumijas, tādēļ gumijas nodilst un saplīst. Tieši tāpat kā pie vairākkārtējas durvju virināšanas.

7. Virsbūves defekti. Galvenās pazīmes, pēc kurām pateikt, ka transportlīdzeklis ir bijis iesaistīts kādā negadījumā – krāsas atšķirība atsevišķām virsbūves detaļām, kā arī nesakritība detaļu savienojumu vietās (vienā pusē var veidoties lielākas šķirbas, nekā otrā, kā arī var neiet kopā virsbūves dažādu detaļu savienojuma līnijas). Protams, nevajag aizmirst, ka arī ražotājiem gadās brāķi. Piemēram, krāsas atšķirība starp plastmasas un metāla detaļām ir ļoti normāla parādība arī pilnīgi jaunai automašīnai, jo uz plastmasas krāsa klājas savādāk un gaisma atstarojas savādāk, radot it kā pārkrāsotu detaļu iespaidu. No otras puses – par pārkrāsotu bamperi nav vērts uztraukties – tikai krāsots bamperis liecina par to, ka transportlīdzeklis visdrīzāk ir bijis mazā un nenozīmīgā negadījumā, bez nopietniem virsbūves un ģeometrijas bojājumiem. Lai uzzinātu informāciju par transportlīdzekļa vizuālo stāvokli, variet palūgt pārdevējam, lai parāda automašīnas bildes no iegādes valsts. Šādas fotogrāfijas, protams, visiem nebūs, bet var gadīties iespēja, ka kādam tomēr ir un, ja ar automašīnu viss ir bijis kārtībā, pārdevējs nekautrēsies šādus foto Jums parādīt.

Precīzu formulu pēc kuras izrēķināt un noteikt automašīnas patieso stāvokli ir principā neiespējami. Objektīvi izvērtējot augstāk aprakstītās problēmas, iespējams, Jums būs vieglāk pieņemt lēmumu „par” vai „pret” lietota transportlīdzekļa iegādi. Arī transportlīdzeklis ar 220 000km nobraukumu var būt ļoti labā tehniskā stāvoklī pie nosacījuma, ka tas ir pareizi ekspluatētas un tam ir veiktas regulāras apkopes.

Kādēļ vispār pārdevēji sagroza odometru rādījumus? Atbilde ir pavisam vienkārša – cena! Šeit varam vainot tikai paši sevi – vidējam lietota transportlīdzekļa pircējam Latvijā galvenais ir nevis nopirkt labu transportlīdzekli, bet gan ieekonomēt 200 EUR uz transportlīdzekļa iegādi un nopirkt to pēc iespējas lētāk. Situācija ir pavisam vienkārša – jebkur citur Rietumeiropā transportlīdzeklis ar mazāku nobraukumu maksās dārgāk un pircējiem neradīs problēmas, piemēram, par 2010.gada Volvo V70 (aptuvenā vērtība 10 000 EUR) ar 140 000 km nobraukumu, samaksāt pat līdz 4000 EUR vairāk, nekā par analogu automašīnu ar 250 000 km nobraukumu. Rietumeiropietis apzinās, ka transportlīdzeklis ar mazāku nobraukumu kalpos labāk un prasīs mazākus ieguldījumus, un vēlāk to būs iespējams pārdot par labāku cenu. Šādu fenomenu Latvijas pircēju vidū novērot novērot nākas ļoti reti. Latvijas lietotā transportlīdzekļa pircējs meklē labāko variantu – zemāko cenu un labāko kvalitāti, taču, kā zināms, šīs divas lietas ir nesavienojamas. Tādēļ, kamēr paši pircēji nebūs gatavi maksāt vairāk par kvalitatīvu preci, lietoto transportlīdzekļu tirgotāji turpinās pirkt transportlīdzekļus ar lieliem nobraukumiem, mehāniskiem un vizuāliem defektiem, grozīt odometru rādījumus, paši remontēt un pēcāk piedāvāt pircējiem. Labam, kvalitatīvam transportlīdzeklim bez tehniskām problēmām un oriģinālu nobraukumu nav iespējams konkurēt ar Latvijas lietotu transportlīdzekļu tirgū esošajām un “nospiestajām” cenām, jo šādas automašīnas, piemēram, Vācijā, maksā daudz vairāk nekā Latvijā.